PV2 250x200 Dpi laukAXOR-250x200-Dpi-laukAMfurnitura 250x200 Dpi laukIntarsija 250x200 Dpi laukir-250x200-Dpi-lauk

Latvijas mebeles 250x200 Dpi laukLatArch 250x200 Dpi laukDizaina sala 250x200 Dpi laukLTRK 250x200 Dpi laukLatBuvn 250x200 Dpi lauk DELFI-250x200-Dpi-laukBT1 250x200 Dpi lauk

 

Saruna par dizainu, jaunām idejām un VKKF

krasainais_l_bez_eenas
Saruna par Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalstu arhitektūras un dizaina nozarei, kas notika starp Latvijas Mākslas akadēmijas profesori, dizaina biroja “H2E” vadītāju Ingūnu Eleri un arhitekti Māru Ābeli, diezgan ātri nonāca pie jomā labi pazīstamās, pat klasiskās dilemmas par individuāla profesionāļa privāto karjeru un tās iespaidu uz kultūras lauku kopumā.

Diskusijā, kura turpina VKKF 20 gadu jubilejai veltīto publikāciju sēriju, ieskicēti divi vadošie virzieni, kā fonda finansējums veicinātu nozares nozīmīgumu kultūrā kopumā. Pirmkārt, ar atbalstu radošiem eksperimentiem, teorētiskām koncepcijām un pat nākotnes manifestiem; otrkārt, ar tādu projektu veicināšanu, kas vairotu nozares popularitāti un izpratni par to visā sabiedrībā.

Interviju cikls ar Valsts Kultūrkapitālfonda ekspertu komisiju pārstāvjiem

Interviju cikls ar dažādu gadu VKKF ekspertu komisiju pārstāvjiem iepazīstinās ar savdabīgo procesu – projektu vērtēšanu, kurā māksla, lai arī cik brīviem spārniem gribētu atvēzēties, tomēr tiek vērtēta pēc pavisam konkrētiem, formāliem kritērijiem.

Vents Vīnbergs: Arhitektūra un dizains ir jaunākā no VKKF nozarēm. Šķiet, vienīgā, kas drīzāk atbalsta fona norises – publicistiku, pētniecību, izstādes un studiju braucienus, nevis praktisku māksliniecisko darbību, arhitektūras objektu un dizaina prototipu tapšanu. Bet kāpēc gan nevarētu atbalstīt arī to, vai ne?

Māra Ābele

Māra Ābele: Jā, tiešām, kāpēc lai tā nebūtu? Es neredzu, kāpēc nevarētu atbalstīt, piemēram, dizaina prototipu radīšanu. Lūk, es tieši dizainu tādā ziņā daudz labāk saprotu. Neredzu, kā mēs, arhitekti, ar saviem darbiem, ar tiešo projektēšanu, tur varētu piedalīties. Tas, kā ārkārtīgi pietrūkst abās jomās, ir kritika. Kad gāju prom [no eksperta pienākumiem], tieši tika veidots prioritāšu saraksts, un kritika tur tika ierakstīta. Bet, manuprāt, tā ne pārāk attīstās, jo Latvijā nav studiju iespēju šajā disciplīnā – ne arhitektūrā, ne dizainā. Man kā praktiķei ir ļoti svarīgi, lai tas lauks aug un attīstās.

Ingūna Elere: Pilnīgi piekrītu. Man ļoti patika tas, ko sarunā par kino nozari teica Dāvis Sīmanis, ka pietrūkst radošo eksperimentu. Jo par ko tad tu rakstīsi recenziju, taisīsi pētījumu vai izstādi, ja nenotiek paši radošie eksperimenti un meklējumi. Un tas paredz arī tiesības kļūdīties.

Radošajā procesā var gadīties radošas kļūdas. Jā, ir skaidrs, ka nedrīkst kļūdīties sadarbībā ar pasūtītāju. Bet blakus tam var notikt eksperimentēšana, konceptuāli meklējumi, manifesti. Tā visa nozarē ir par maz.

Kādi fantastiski pieteikumi tam, kā mēs visi varētu dzīvot rītdien. Tas ikdienas komercdarbībā nav iespējams.

Vents Vīnbergs: Jā, tas citās nozarēs notiek aktīvāk – projektu pieteikumi stipendijām, vienkārši radošā procesa uzturēšanai, teiksim, nākamajam ceturksnim vai pusgadam tā, kā to dara literāti vai vizuālie mākslinieki.

Ingūna Elere: Jā, tādā ziņā prototipu radīšana ir pat pārāk pragmatisks uzdevums.

Vajag jaunu ideju grūdienu. Un kur vēl to meklēt, ja ne šeit! VKKF ir jāfinansē tas, kam atbalstu nevar dabūt citur.

Studiju kredītu var dabūt arī bankā, un arī naudu prototipam var dabūt, ja tev ir pārliecinošs biznesa plāns. Ir arī citas institūcijas, ir LIAA [Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra – red.] un tamlīdzīgi. Bet atbalstu jaunām idejām un radošiem meklējumiem varētu meklēt tikai šeit. Un nevis tikai visu laiku aprakstīt interjera un dizaina vēsturi.

Māra Ābele: Es varētu piekrist, ka būtu vajadzīga pretimnākšana šādiem projektiem, domas attīstībai, ja tādi parādītos. Bet tādi līdz šim faktiski nav bijuši iesniegti. Visi daudz praktiskāk uz to skatās – vai nu ar konkrētiem pētījumiem, vai kādām izstādēm.

Varbūt tiešām pie vainas tas, ka nozare vēl ir jauna un taciņa šurp nav iestaigāta.

Pagājušogad no visas pieprasītās summas tika nosegti 39 procenti. Tas ir ļoti liels procents VKKF kontekstā. Ir nozares, kurās ir tikai 20–25 procenti nosegti. Tas nozīmē, ka mūsu nozarē pieprasījums daudz lielākā mērā tiek apmierināts, tāpēc tam finansējumu nevajag palielināt. Bet tas ir “apgrieztais ritenis” – ja jau neprasa daudz, tad arī nevajag. Es domāju, ka sabiedriskās organizācijas, tādas kā Arhitektu savienība vai Mākslas akadēmija, pa saviem kanāliem varētu šo iespēju popularizēt, jo savā lokā mēs taču zinām, ka vajadzība ir. Bet neprasa, droši vien, tāpēc, ka uzskata – nu, nedabūs taču. Un radošie vienmēr ir ļoti jūtīgi pret atteikumu. Īpaši tad, ja saņem to vienu frāzi – “projekts ir mazāk prioritārs”.

Ingūna Elere

Ingūna Elere: Atceries, Vent, to “Lukabukas” projektu ar Ilmāra Blumberga attēliem, kuru izmantošanai viņš bija devis atļauju, un frāzi, ka “projekts šobrīd nav aktuāls?” Un man tas pēc tam viņam bija jāpasaka – ka viņš šobrīd nav aktuāls (visi smejas). Un kā lai pēc tam pie šī projekta atgriežas? Tas atteikums laikam ir kaut kā jāpārformulē. Vēl man šķiet, ka balsošanai būtu jābūt atklātai. Tas ir, komisijas ietvaros tā ir atklāta, bet tai būtu jābūt redzamai arī iesniedzējiem. Jo Latvija ir maza, pazīšanās daudz ko nosaka. Mēs bieži jau iepriekš pieņemam, ka vienam vai otram ir tur tādi aizspriedumi un antipātijas, Māra Ābele, piemēram, tos atbalstīs, bet mūs nē. Bet būtu tikai godīgi, ja balsojums būtu caurspīdīgs.

Māra Ābele: Bet vai tas tiešām būtu ieguvums? Varbūt tas tikai vairotu intrigas.

Ingūna Elere: Man šķiet, būtu gan.

Vents Vīnbergs: Varbūt gadītos arī patīkami pārsteigumi, kas lauztu stereotipus. Varbūt pēkšņi izrādītos, ka kāds, kas vienmēr šķitis vēss pret tevi vai nedraudzīgs, īstenībā izrādās liels atbalstītājs.

Ingūna Elere: Jo tā jau arī ir saruna. Saruna ne tikai ekspertu starpā, bet arī komunikācija ar projektu iesniedzējiem kopumā.

Vents Vīnbergs: Atgriežoties pie radošajiem meklējumiem, jūs abas esat mācībspēki augstskolās. Varbūt jāiedrošina savi studenti?

Ingūna Elere: Nolikumā rakstīts, ka bakalaura studiju darbi netiek atbalstīti. Es tam savā ziņā piekrītu. Taču tas noliek nevienlīdzīgās pozīcijās tos, kas studē Latvijā, un ārzemēs studējošos. Jo tos, kas brauc uz ārzemēm, atbalsta diezgan daudz, bet vietējie saviem kursa darbiem atbalstu nevar dabūt. Piekrītu, ka ir vērts pastudēt ārzemēs, bet mācību maksas finansēšanai ir pieejami arī citi instrumenti.

Māra Ābele: Jā, es laikam atbalstu Ingūnas viedokli, jo studijām tiešām ir pieejams arī cits finansējums. Un esošā situācija rada nevienlīdzību. Bet ir arī dažādas ārpusstudiju vai blakusstudiju radošās ieceres, kas tomēr tiek atbalstītas. Jo arī tās ietilpst izglītošanās procesā. Maz, bet tādas ir.

Vents Vīnbergs: Turklāt arhitektūru, es parasti uzstāju, vispār var iepazīt tikai klātienē. Tāpēc svarīgi ir arī izpētes un pieredzes apmaiņas braucieni, ne tikai studentiem, bet arī profesionāļiem.

Māra Ābele: Jā, tik vienkāršas lietas praktizējoši arhitekti kautrējas darīt. Viņi ir pieraduši par visu maksāt paši. Un tādi rakstošie kā tu, Vent, – tiem būtu jāuzdrīkstas daudz vairāk.

Vents Vīnbergs: Ir redzams, ka ilglaicīgiem projektiem, tādiem kā a4d.lv platformas uzturēšana vai žurnāls “Latvijas Architektūra”, atbalsts faktiski ir kļuvis pastāvīgs.

Māra Ābele un Ingtūna Elere

Māra Ābele: Es gribētu, lai tam parādītos kāda alternatīva. Bet neviens jau nemēģina. Būtu ļoti labi, ja tādi sistemātiski lieli pasākumi varētu nostāties uz savām kājām. Arhitektu savienība jau arī vienmēr mēdza prasīt kultūrkapitāla atbalstu Arhitektūras gada balvas organizēšanai, bet tagad tai ir tiešs Kultūras ministrijas atbalsts.

Ingūna Elere: Pavisam cits jautājums, kā mēs kādas grāmatas vai žurnāla izdošanu uztveram – kā biznesa projektu, kam pašam jābūt spējīgam veicināt pieprasījumu un jāpelna, vai kā kaut ko citu. Un atkal jau – ja nepelna, tad laikam nav pieprasījuma.

Māra Ābele: Bet visu nevar reducēt līdz pelnīšanai. Tas vajadzīgs arī kā žests nozares interesēs, ka šāds izdevums ir vajadzīgs. Tāpēc tiek atbalstīta gan “Mūzikas Saule”, gan “Rīgas Laiks”, gan “Domuzīme”, un kāpēc lai tāds nepienāktos arī mūsu nozarei?

Ingūna Elere: Man skaists žests šķiet tas, ka tiek atbalstītas Mākslas akadēmijas Dizaina diplomandu dienas. It kā jau bez tā varētu iztikt, visiem taču ir ko darīt. Un jauno dizaineru izsišanās kaut kādās lielajās dizaina izstādēs arī ir tāds kā biznesa projekts. Taču tagad viņiem ir iespēja bez maksas pirmo reizi parādīt sevi sabiedrībai. Šāda sabiedrības informēšana arī ir ļoti nozīmīga. Tas ir tas, ko tu sākumā minēji, ka

arhitektūras un dizaina nozarē fonda atbalsts visvairāk ir nepieciešams tieši sabiedrības informēšanai un nozares popularizēšanai.

Nav jēgas lepoties vai lielīties ar kaut kādiem starptautiskiem sasniegumiem, ja sabiedrībā nav izpratnes un pieprasījuma pēc labas arhitektūras vai dizaina. Es iestājos par izpratnes veicināšanu.

Māra Ābele: Es par to īpaši iestājos tajā laikā, kad biju VKKF Padomē. Par visu nozari kopumā. Tajā laikā mums samazināja finansējumu tieši tāpēc, ka atbalsta procents bija tik liels. Un tad es tiešām visur zvanīju un konsultējos, lai veicinātu pieprasījumu, lai iekustinātu nozari kopumā. Arī kolēģi kaut kā negribīgi piekrīt kļūt par ekspertiem. To es redzu pēc tā, cik bieži mani aicina un cik daudzi apkārt atsakās. Ekspertu loks arī ir ļoti mazs. Un tad es izdarīju tādu mazu viltību, piedāvāju eksportspējas veicināšanu, jo zināju, ka tā brīža kultūras ministrei ļoti patīk vārds “eksportspēja”. Un tā tika panākts, ka tika radīta atsevišķa mērķprogramma eksportspējas veicināšanai.

Vents Vīnbergs: Neraugoties uz to, ka nozare ir maza un savstarpēji saistīta, vai jums kā ekspertēm, lasot projektus, ir bijuši kādi negaidīti patīkami pārsteigumi?

Ingūna Elere: Man tas nozīmē iedziļināšanos un izpratni par otra [arhitektūras] sfēru, jo vispirms jau izlasa dizaina projektus un tad skatās, kas notiek pie otriem. Un tad ir jautājums par empātijas spēju attiecībā uz šīs citas jomas projektiem.

Māra Ābele: Esmu pamanījusi, ka pēdējā laikā arvien vairāk parādās modes dizaineru projekti. Manā laikā tādi bija tikai daži, un man toreiz šķita, ka komisijā ļoti pietrūkst kāda modes eksperta. Bet tagad…

Ingūna Elere: Akadēmijā šobrīd ļoti mainās studiju process. Tagad ir arī modes menedžmenta kurss, kam ir liela saistība ar mārketingu. Mēs redzam, ka beidzējiem ir spējas projektus rakstīt ļoti kvalitatīvi.

Māra Ābele: Man pašai personīgi par dizainu ir liela interese, jo es no “lietišķajiem” nāku. Man joprojām ir draugu loks no tiem laikiem, un es tam visam sekoju līdzi. Turklāt mēs ar Ingūnu tomēr strādājam ar studentiem, tāpēc arī jaunie vārdi kļūst diezgan ātri zināmi.

Ingūna Elere: Vispār reizēm ir diezgan liela līdzība starp studentu darbu vērtēšanu un projektu lasīšanu. Taču studentam tu pēc tam visu vari izskaidrot. Man ļoti pietrūkst šīs atgriezeniskās saites projektu vērtēšanā. Pēc būtības jau projekti lielākoties atbilst prasībām, un tagad tos arī diezgan kvalitatīvi raksta, bet prasās kāds nākamais solis, kurā tiek plašāk izskaidrots, kāpēc kāds projekts netiek atbalstīts.

Māra Ābele: Reizēm šķiet, ka tas eksperta termiņš tomēr ir par īsu, tu jau pēc kāda laika vairs tikai ļoti miglaini atceries, kas tajā projektā tāds bija. Bet kopumā man liekas, ka sistēma ir izdomāta pareizi un tai atbildei arī ir jābūt neitrālai. Jo visiem jau nevar iedot detalizētu rakstisku komentāru.

Vents Vīnbergs: Un tad vēl tās jūtīgās radošās personības…

Māra Ābele: Es varu personīgu pieredzi izstāstīt. Mēs vienā gadā Arhitektūras balvai bijām četrus darbus iesnieguši. Un trīs tika finālā, bet viens netika. Un zināt, ko es tad domāju? “Bet kāpēc?! Kāpēc tas viens nepatika?” (Visi smejas.) Ne tik daudz prieks par tiem tikušajiem, bet – “kāpēc to vienu nesaprata”