PAR RADOŠAJĀM INDUSTRIJĀM

Ko nozīmē radošās industrijas un ko tās var dod Latvijas ekonomikai, kādi ir radošās industrijas piemēri Latvijā – par to intervijā ar profesori, Banku augstskolas rektori, Latvijas Nacionālā attīstības plāna eksperti Tatjanu Volkovu.
Radošā ekonomika, kas balstās radošajās industrijās, kļūst arvien nozīmīgāka ekonomikas sastāvdaļa. Arī Latvijā. Lai arī Latvijā ir tapis pirmais politikas plānošanas dokuments – Ministru kabinets 2008. augusta sākumā ir pieņēmis zināšanai informatīvo ziņojumu “Par radošo industriju un tās politiku Latvijā” -, eksperti norāda, ka daudzi termini dokumentā nav izprasti līdz galam un tas liek apšaubīt šī dokumenta kvalitāti.

Ko nozīmē radošās industrijas un ko tās var dod Latvijas ekonomikai, kādi ir radošās industrijas piemēri Latvijā – par to intervijā ar profesori, Banku augstskolas rektori, Latvijas Nacionālā attīstības plāna eksperti Tatjanu Volkovu.

–         Kad pirmo reizi var sastapt tādu jēdzienu kā radošās industrijas? Kā tas radās?

–         Radošo industriju jēdziena pirmsākumi meklējami 1994.gadā Austrālijā publicētā ziņojumā “Radošā nācija”. Plašāku vērību tam pievērsa Lielbritānijā politikas veidotāji 1997.gadā, kad valdības Kultūras, plašsaziņu un sporta departaments izveidoja radošo industriju “Task force” vai darba grupu. Radošās industrijas paplašināja kultūras industriju izpratnes robežas un iezīmēja pagriezienu  attiecībā uz mākslas un kultūras satura potenciāla  izmantošanu biznesā.

–         Ko īsti nozīmē termins ‘radošās industrijas’?

– Lai saprastu, kas ir radošās industrijas, ir jāizprot termins ‘industrija’. Industriju veido uzņēmumi, kas piedāvā tirgū noteiktu produktu, tas ir, preci vai pakalpojumu, apmierinot klientu pamatvajadzības. Radošās industrijas veido uzņēmumi, kuru pamatā ir radoša intelektuālā darbība un kuras rezultāts bieži vien tiek aizsargāts ar autortiesībām. Radošās industrijas veidojas, mijiedarbojoties mākslai, kultūrai, tehnoloģijām un biznesam.

Lielbritānijas valdības Kultūras, plašsaziņas līdzekļu un sporta departaments (DCMS) piedāvā šādu radošo industriju definīciju – “industrijas, kuru izcelsme ir balstīta individuālā jaunradē, prasmēs un talantā un kurām ir potenciāls labklājības veicināšanā un darba vietu radīšanā,  radot un izmantojot intelektuālo īpašumu”.

Saskaņā ar DCMS klasifikāciju radošās industrijas veido: reklāmas, arhitektūras, mākslas darbu un antīko mākslas darbu tirdzniecības industrija, amatniecības, dizaina, dizaineru modes,  filmu,  video, fotogrāfijas, interaktīvās izklaides programmatūras industrija, mūzikas, vizuālā un izpildītājmākslas,  izdevējdarbības, programmēšanas, datorspēļu,  digitālās izdevējdarbības un  TV un radio industrijas.

–         Vai radošās industrijas ir tas pats, kas kultūras nozares?

–         Nē, tas nav viens un tas pats. Radošās industrijas ir relatīvi jauns jēdziens. Būtiski ir izprast atšķirību starp tādiem terminiem kā ‘kultūras industrijas’ un ‘radošās industrijas’. Kultūras industrijas kā jēdziens radās pēckara periodā kā Frankfurtes skolas kritika masu izklaidei, tā kā tajā laikā kultūras industrijas koncepcija bija šokēt un kultūra un industrija bija pretnostatīti jēdzieni.

Turklāt termins ‘kultūras industrijas’ bieži vien tika lietots polemikā par kultūras dzīves ierobežojumiem. To turpināja izmantot, lai paustu nicinājumu populāriem laikrakstiem, žurnāliem, filmām, mūzikai, kas samulsina masas.

Arī mūsdienas pastāv dažādas interpretācijas kultūrai kā industrijai. Dažiem tas nozīmē pretnostatījumu elites un masu kultūrai, augstai mākslai un popkultūrai, tēlotājmākslai un komercizklaidei. Jāatzīmē, ka daudzi mākslinieki un intelektuāļi vēl joprojām nejūtas ērti, runājot par radošo industriju tirgus aspektiem un līdz ar to par radošo ekonomiku.

UNESCO definē kultūras industrijas kā industrijas, kas ietver sevī kultūras satura radīšanu, producēšanu, komercializāciju un  parasti ir aizsargātas ar autortiesībām. Kultūras industrijas saskaņā ar UNESCO definīciju ietver izdevējdarbību, plašsaziņas līdzekļus, amatniecību, dizainu, audiovizuālos pakalpojumus, filmu producēšanu, fotogrāfiju, kas veicina un uztur kultūras dažādību  un nodrošina sabiedrības pieeju kultūrai.

–         Bet tas jau ir gandrīz viens un tas pats…

Kultūras industrijām piemīt divējāda daba – kultūra un ekonomika, kas piešķir tām atšķirīgu pazīmi. Daudzi politiķi, akadēmiskie mācībspēki Eiropā un Latīņamerikā izmanto konceptu ‘kultūras ekonomika’, runājot par kultūras politikas ekonomiskajiem aspektiem. Savukārt saskaņā ar UNESCO radošās industrijas ir plašāks jēdziens nekā kultūras industrijas un ietver sevī ne tikai kultūras industrijas, bet arī arhitektūras un reklāmas industrijas.

Pēdējās desmitgades laikā arvien vairāk valdību sākušas atzīt, ka radošās industrijas kļūst arvien nozīmīgākas kā pēcindustriālās zināšanu sabiedrības sastāvdaļa un ir jārada īpašas politikas to attīstības veicināšanai. Tas notiek ne tikai tāpēc, ka radošās industrijas  parāda straujāku izaugsmi un nodarbinātības pieaugumu salīdzinājumā ar pārējām industrijām, bet arī tāpēc, ka tās ir valsts kultūras identitātes pamats, kas palīdz nodrošināt kultūras dažādību.

Pēdējo desmit gadu laikā tiek piedāvāti dažādi modeļi, lai nodrošinātu sistemātisku izpratni par strukturālajām pārmaiņām tautsaimniecībā un tieši radošo industriju nozīmi ekonomikā.

–        Kuras ir tās pasaules daļas, kur radošās industrijas attīstās visstraujāk?

–         Viennozīmīgi – Eiropā. Eiropas Komisijas vadībā tika veikts pētījums “The Economy of Culture in Europe”, kas bija par pamatu straujai radošo industriju politiskai pārvērtēšanai Eiropas Savienības dalībvalstīs. Šis pētījums arī parādīja, ka radošās industrijas Eiropā attīstās daudz straujāk nekā tradicionālās industrijas un  tām ir milzīgs potenciāls tautsaimniecības attīstībā.

Radošo industriju lomas pārvērtēšana sākās ar Eiropas Savienības valstu kultūras ministru lēmumu 2007.gadā Berlīnē, kad Vācijas ES prezidentūras laikā tika uzsvērta radošo industriju loma mūsdienu sabiedrībā. Vācijā jau kopš 2003.gada regulāri tiek organizēta Nacionālā radošo industriju konference sadarbībā ar “Friedrich Naumann Foundation”. 2007.gada maijā tika organizēta konference “Kultūras un radošās industrijas Eiropā”. Šā gada martā arī Eiropas Padome uzsvēra Radošās Eiropas koncepcijas nozīmi.

Arī 2008.gadā publicētais ANO ziņojums “Creative economy report 2008. The challenge in assessing the creative economy towards informed policy making” skaidri norāda uz nepieciešamību ne tikai attīstīt un koordinēt valstu politikas radošo industriju attīstībai, bet arī izstrādāt starptautiskas politikas ietvarstruktūru nacionālo valstu radošā potenciāla attīstībai.

–         Kas ir galvenie jautājumi, par ko ir jāvienojas?

–         Varu droši apgalvot, ka diskusijas sabiedrībā par radošajām industrijām turpināsies – ir jāmeklē kopīgi risinājumi gan statistikas datu savākšanai, gan politikas veidošanai gan nacionālo valstu, gan  ES līmenī.

Pasaulē arvien vairāk un vairāk runā par radošās ekonomikas laikmetu, ko virza inovācijas un jaunrade. Parādās jaunas koncepcijas, kas nāk no ASV Ričarda Floridas darbiem, kas runā par radošām profesijām, radošo klasi, radošām pilsētām. Eiropā ir sākusies radošo pilsētu kustība, piemēram, Amsterdama, Berlīne, Londona un citas pilsētas sevi pozicionē kā radošās pilsētas. Tiek veikta radošo industriju kartēšana, lai noteiktu vietas, kur visstraujāk attīstās šīs industrijas.

–         Ko radošās industrijas varētu dod Latvijas ekonomikai?

–         Radošo industriju attīstība Latvijā ļauj izmantot valsts visvērtīgāko resursu -iedzīvotāju radošo potenciālu. Tam ir pat radies jauns apzīmējums – jaunrades resurss. Tā kā Latvija nevar lepoties ar lieliem dabas resursiem, izņemot mežu resursus, smiltis un māla, dolomīta iegulas, kūdru, utt., tad ir ļoti būtiski attīstīt to, kas mums ir lielā daudzumā, – cilvēku jaunrades potenciālu. Radošās ekonomikas apstākļos, apzinoties, ka tieši radošās industrijas ir ekonomikas dzinējspēks, svarīgi veicināt, attīstīt cilvēku radošo, intelektuālo darbību.

–         Bet kāpēc mums tas vispār ir vajadzīgs? Var taču arī ražot vienkāršus produktus, tur taču arī vajag augstu cilvēka potenciālu?

Pieprasījums pēc radošo industriju radītiem  produktiem strauji aug, jo tos  plaši izmanto ne tikai jaunajās industrijās, bet arī tradicionālajos ražošanas uzņēmumos, piemēram, pārtikas, tekstilrūpniecības, mēbeļu ražošanā, utt.

Šodien mēs vairs nepērkam lietas, bet izjūtas, ko tās mums rada. Un bez dizaina pakalpojumu izmantošanas vairs neiztiek mašīnu, mēbeļu, trauku, sadzīves tehnikas ražotāji… Interneta rašanās radīja apvērsumu pieprasījumā pēc programmēšanas pakalpojumiem, digitālās izdevējdarbības, interaktīvās izklaides programmatūras industrijas, datorspēļu, reklāmas, mūzikas industrijas pakalpojumiem. Igaunijā tapušais “Skype” parādīja, ka “izmēram nav nozīmes”, lielas lietas var notikt arī ģeogrāfiski mazā valstī.

–         Vai Latvija patlaban izmanto savu potenciālu?

–         Uzskatu, ka ne līdz galam. Latvijā ir vēl neizmantots potenciāls, ko sevī ietver jau minētās radošās industrijas – reklāmas, arhitektūras, mākslas darbu un antīko mākslas darbu tirdzniecības industrijas, dizaina, amatniecības, dizaineru modes,  filmu, video, fotogrāfijas, interaktīvās izklaides programmatūras industrijas,  mūzikas, vizuālā un izpildītājmākslas, izdevējdarbības, programmēšanas, datorspēļu,  digitālās izdevējdarbība,  TV un radio industrijas attīstībai.

Protams, būtu arī jāfokusējas, taču vispirms šis potenciāls ir jāapzinās un jāturpina attīstīt tas, kas mums jau ir kļuvis par Latvijas zīmolu. Kā pozitīvus var minēt daudzus piemērus, bet īpaši gribētu pieminēt  “Lattelecom Technology” valdes priekšsēdētāja un izpilddirektora Valda Lokenbaha iezīmēto vīziju Latvijā attīstīt programmēšanas fabriku, īstenojot “Lattelecom Technology” un biznesa programmatūras izstrādātāja “SAP AG”  kopīgu liela mēroga  projektu.

Arvien atpazīstamāki kļūst arī Latvijas dizaineri, mūziķi, digitālās plašsaziņas līdzekļi, u.c. Šajā virzienā ir jāstrādā, un, popularizējot pozitīvus piemērus, radīsim iedvesmojošus  piemērus citiem. Mums ir jāmācās pasniegt pasaulei Latvijas radošo potenciālu, un te bez valsts atbalsta neiztikt. Piemēram, Lielbritānija pozicionē sevi kā pasaules radošo laboratoriju, lai piesaistītu pasaules līmeņa talantus un līdz ar to radītu jaunas lietas, kas iedvesmotu citus.

–         Uz ko viņi liek akcentu?

–         Lielbritānija ir noteikusi septiņas galvenās jomas, kas nodrošina radošo industriju panākumus, – izglītība un prasmes, konkurence un intelektuālais īpašums, tehnoloģijas, atbalsts uzņēmējdarbībai un pieeja finansējumam, dažādība, infrastruktūra, kā arī uzskatāmība un analīze. Šīs jomas kalpo par orientieri radošo industriju attīstības potenciāla veicināšanai.

Papildinot no savas puses, uzskatu, ka neiztikt arī bez augsta līmeņa profesionāliem radošo uzņēmumu vadītājiem. To var attiecināt uz iepriekš minēto pirmo jomu. Jo radošajās industrijās tradicionālās uzņēmumu vadīšanas formas neder. Tāpēc Banku augstskola sadarbībā ar Mākslas akadēmiju, Kultūras akadēmiju jau šoruden sāk jaunu pirmo Baltijā maģistrantūras programmu “Uzņēmumu vadīšana radošajās industrijās”, lai sagatavotu vadītājus darbam radošajās industrijās un veicinātu izpratni par šo industriju nozīmi ekonomikas attīstībā. Programmas īstenošanā tiek piesaistīti sekmīgi uzņēmēji no ārvalstīm, līdz ar to tās apgūšana ļaus apvienot gan teorētiskās zināšanas, gan labāko starptautisku uzņēmējdarbības praksi. Līdz ar to sniegsim savu ieguldījumu radošo industriju attīstībā Latvijā.

–         Daudzi runā, ka jāattīsta ražošana vai pakalpojumi. Vai šis ir jauns virziens ekonomikā? Vai arī tas iekļaujas tradicionālajos ekonomikas virzienos vai maina tos?

–         Radošā ekonomika un radošās industrijas parāda, ka mūsdienās straujāk attīstās tieši pakalpojumu sektors. Jāpieņem, ka ne tikai ražošana ir svarīga, bet arvien būtiskāki kļūst tieši pakalpojumi. Tas vienkārši ir jāpieņem. Nav tikai jārūpējas par atbalstu ražošanas uzņēmumiem, bet jārada biznesa veselīga ekoloģija, kas ļauj nodrošināt nepieciešamo vidi jaunradei gan pakalpojumu, gan ražojošajos uzņēmumos.

Jāsaka arī, ka mainās izpratne, kas ir ražošana un pakalpojumu sniegšana. Parādās jauns jēdziens “proservice” jeb ražošana apvienojumā ar pakalpojumu sniegšanu. Ja jūs pasūtāt sev individuāli vieglo automašīnu pēc savām īpašām vajadzībām, tad tas jau ir pakalpojums, ko jums sniedz uzņēmums, bet šis pakalpojums tiek vienlaicīgi arī saražots.

Jauns ir arī tas, ka uzsvari ekonomikā tiek mainīti no efektivitātes uz inovācijām. Inovācijām plašā nozīmē, ne tikai jaunu produktu radīšanā, bet jaunu pieeju jau zināmām lietām, inovācijām ražošanas un pakalpojumu sniegšanas procesos. Tā ir tā netradicionālā domāšana. Pasaulē, kur viss tik ātri mainās, lai pastāvētu, svarīgi ir nepārtraukti mainīties. Jau Rainis savulaik ir teicis – “pastāvēs, kas pārmainīsies”.

–         Kādas patlaban ir lielākās problēmas? Vai cilvēki maz ir gatavi ātri mainīties?

–         Jā, vislielākā problēma ir domāšanas maiņas nepieciešamība. Latvijā vēl arvien dominē domāšana, ka valdībai par visu jārūpējas. Esam pieraduši projicēt savu vainu uz valdību. Tāpat arī domājot, ka tikai ražošana ir stabilitātes garants valstī. Patlaban mainās arī akcenti valsts pārvaldē. Lai nodrošinātu ilgtermiņa valsts attīstību, ir jābalstās un sadarbību, un katram ir jāapzinās sava līdzatbildība par to, kas notiek valstī. Jo izglītotāka un prasmīgāka sabiedrība, jo tā ir zinošāka, pārliecinātāka par sevi un arī ar augstāku jaunrades potenciālu. Svarīga ir arī  sabiedrības vienotības apziņa, jo vairāk kašķēsimies savā starpā, jo mazāk spēka paliks radošai darbībai.

Diemžēl īpaši pēdējo gadu laikā Latvijā vērojam konfrontāciju – viena sabiedrības daļa pret otru, t.s. “viņi un mēs”. Pozīcija pret opozīciju. Nav jūtams sabiedrības atbalsts godīgiem uzņēmējiem, jo tieši viņi ir tie, kas rada un nodrošina ienākumus valsts budžetā. Ir jāceļ uzņēmēju prestižs sabiedrībā. Arī valsts ierēdņiem, kas rada normatīvos aktus, ir jāsaprot – kamēr tās centrā netiks likts cilvēks, nevis sistēma, tikmēr tā tiražēs cilvēkos vainas apziņu, nevis jaunrades prieku. Sistēmai ir jāaizsargā savi iedzīvotāji, nevis jāpieņem, ka jau priekšlaicīgi viņi visi ir potenciālie likuma pārkāpēji. Valstij jārada motivējoša, labvēlīga darbības vide radošai darbībai, kas  kā magnēts  pievelk uzņēmējus, investorus, talantus, kuri jūtas te gaidīti.  Te vēl daudz darāmā arī valsts pārvaldes pilnveidošanā.

–         Vai Latvijā sāk veidoties sapratne, kas ir radošās industrijas un ko tās dod ekonomikai?

–         Var teikt, ka tā tikai sāk veidoties. Par to liecina kaut vai tas, ka Nacionālajā attīstības plānā 2007.-2013.gadam radošās industrijas ir minētas kā atbalstāmās industrijas. Šā gada 12.augustā MK pieņēma zināšanai informatīvo ziņojumu “Par radošo industriju un tās politiku Latvijā”.

Jāsaka gan, ka šis ziņojums nav izmantojams kā labākais paraugs radošo industriju politikas veidošanai. Diemžēl lietišķo pētījumu līmenis vēl nav savu uzdevumu augstumos. Ir acīmredzams, ka tā autori nav parādījuši nepieciešamo izpratni par šo jautājumu. Tradicionāli Latvijā vairāk orientējas uz makro līmeņa pētījumiem, taču, lai izprastu, kāpēc makro līmenī mēs saskaramies ar tādiem rezultātiem, ir īpaši jāpēta uzņēmumu darbība. Latvijā vēl tikai veidojas izpratne, kas ir industrija un nozare. Arī minētajā informatīvajā ziņojumā nav izprasti jēdzieni ‘industrija’ un ‘nozare’, ko lieto kā sinonīmus, lai gan akadēmiskā un zinātniskā literatūra tos nošķir un tie ir atšķirīgi pēc savas būtības.

–         Ar ko industrija atšķiras no nozares?

–         Nozares veido saistīti sektori, savukārt sektorus veido radniecīgas industrijas. Līdz ar to arī piedāvātā radošo industriju un nozaru klasifikācija neatbilst jēdziena ‘industrija’ izpratnei. Piemēram, ziņojuma autoru piedāvātā radošā nozare ‘kultūras izglītība’ nepārstāv radošo industriju, bet pieskaitāma pie izglītības sektora.  Arī tas parāda, ka mēs esam ceļa sākumā, bet būtu ļoti žēl, ja, pamatojoties uz vāji sagatavotiem dokumentiem, taptu kādi tālejoši secinājumi un nepārdomāti lēmumi.

Informatīvajā ziņojumā ir skarts arī statistikas datu uzskaites jautājums. Pret to jāizturas ļoti rūpīgi. Ziņojumā minētie radošo industriju uzņēmumu piemēri liecina par ačgārnu pieeju šādas statistikas veidošanā. Piemēram, “Stendera ziepju fabrika” ir pieskaitāma pie mazgāšanās līdzekļu sektora ziepju industrijas, nevis radošās industrijas, “Emīla Gustava šokolāde” ir attiecināma pie šokolādes industrijas, nevis radošās industrijas. Minētais uzņēmums “Madara” pieder pie kosmētikas industrijas, “Nakts mēbeles” – pie mēbeļu industrijas. Tas, ka šo uzņēmumu darbības pamatā ir augsts jaunrades potenciāls, liecina tikai par to, ka Latvijā attīstās radošā ekonomika, kas balstās uz jaunradi un inovācijām. Tos varētu minēt kā radošās ekonomikas, nevis radošo industriju piemērus.

Latvijā, līdzīgi kā citās Austrumeiropas valstīs, ir vērojama nekonsekvence terminu lietošanā, atbildības jomu sadalījumā starp ministrijām attiecībā uz radošo industriju attīstību. Vērojams fenomens – vai tā ir Kultūras vai Ekonomikas ministrijas atbildība? Lielbritānija šo jautājumu risināja vienkārši – izveidoja radošo industriju ministra amatu! Tas nenozīmē, ka mums šāda pieeja jāpieņem, bet ir jāsaprot, ka radošās industrijas ir saistītas ar uzņēmumu darbību  un to atbalsts ir Ekonomikas ministrijas ziņā.

Aiga Pelane,  + 371 67088634, bbs@bns.lv