PV2 250x200 Dpi laukAXOR-250x200-Dpi-laukAMfurnitura 250x200 Dpi laukIntarsija 250x200 Dpi laukir-250x200-Dpi-lauk

Latvijas mebeles 250x200 Dpi laukLatArch 250x200 Dpi laukDizaina sala 250x200 Dpi laukLTRK 250x200 Dpi laukLatBuvn 250x200 Dpi lauk DELFI-250x200-Dpi-laukBT1 250x200 Dpi lauk

 

PAR DIZAINERU SAVIENĪBAS DIBINĀŠANU

Kā es piedalījos PSRS Dizaineru savienības dibināšanā

Mēģināšu pastāstīt par to, ko atceros no tālā 1987.gada.  Jāsaka gan, ka atmiņa atsijājusi visu nebūtisko, atstājot tikai galveno.
Toreiz (jau 23 gadus kopš Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas tekstilmākslas nodaļas absolvēšanas) strādāju zīda ražošanas apvienībā „Rīgas audums’’ par mākslinieci. Toreiz „Rīgas audums” bija plaukstošs uzņēmums, kas eksportēja  gatavo produkciju uz visu plašo Padomju Savienību. Ļoti laba radošā sadarbība un savstarpējie kontakti bija arī ar Rīgas Modeļu namu, kas pastāvīgi interesējās par mūsu audumu jaunumiem un izmantoja tos savos modeļos un parādīja modes skatēs.
To nu gan nevaru vairs pateikt, kas bija idejas ģenerators DS dibināšanas sakarā – varbūt uz to var atbildēt Gunārs  Glūdiņš vai Jānis Ancītis, bet toreiz jau visas direktīvas nāca no augšas. Atceros tikai, ka mūsu uzņēmuma  vadībai pienāca ziņa, ka Maskavā notiks PSRS Dizaineru Savienības dibināšanas kongress. Kaut kur jau toreiz gaisā virmoja ideja par rūpniecībā strādājošo mākslinieku apvienību. Un tā nu mūsu „Rīgas auduma’’ mākslinieku kolektīvs izvēlēja mani šai svarīgajai misijai.
Tas toreiz bija „perestroikas‘’ laiks, viss likās tāds cerīgs, gaidījām pārmaiņas uz labu, jo arī mūsu darbā bija ne mazums problēmu. Mēs vēlējāmies tikt novērtēti, apmainīties ar pieredzi, panākt, ka mūs, audumu veidotājus, uzņēmumā uzklausa un saprot.
Latvijas delegātu pirmā satikšanās, cik atceros, notika Mākslas Akadēmijā. Biju pazīstama ar tekstilrūpniecībā strādājošiem kolēģiem, un ar dizaina pasauli saistītiem cilvēkiem pazīstamu uzvārdu īpašniekiem  – Glūdiņu, Kazāku, Ostenbergu, Dubinu. Atceros, ka toreiz mūs instruēja Jānis Ancītis. Par komandējumu, par to, kur dzīvosim, ar ko brauksim. Braucām mēs ar vilcienu un apmetāmies, šķiet, ”Rossijā”. Dzīvoju vienā numurā ar kolēģi no Modeļu nama – Rasmu Boitmani.
Dibināšanas kongress notika Arodbiedrību nama Kolonu zālē, kas pats par sevi jau ir vērā ņemams notikums, neskaitot nemaz visu pārējo. Runas, protams, nav atmiņā palikušas, tikai tā piepaceltā un cerīgā gaisotne. Atceros, kā pildījām iestāšanās anketas, un gaidījām savas biedra kartes. Es savu toreizējo biedra karti esmu saglabājusi – par piemiņu.
Nu jau mēs Latvijā bijām kaut neliels, tomēr domubiedru pulciņš, kas katrs savā uzņēmumā varēja sākt pulcēt ap sevi pārējos kolēģus un aicināt arī viņus iestāties savienībā. Ļoti jau bijām noilgojušies pēc radoša darba, kas nebūtu ikdiena, rīkot kopīgas izstādes, kur varētu izstādīt darbus, kas nav rūpnieciski ražoti, bet ir kā autordarbi. Toreiz bija izstādes Jūrmalā, Rīgā, kur izstādījām savus autordarbus – audumus, kas tika drukāti, krāsoti, apgleznoti ar roku.
Tajā laikā man izveidojās laba sadarbība ar Rīgas Modeļu nama mākslinieci – modelētāju Vandu Kancāni, kas mani uzaicināja apgleznot zīda audumus viņas skatei paredzētajai kolekcijasi. Bet tās jau bija Latvijas Dizaineru Savienības aktivitātes, kas, diemžēl, līdz ar daudzu rūpniecības uzņēmumu panīkumu un vēlāko bankrotu arī piedzīvoja lejupslīdi.
Tur strādājošie mākslinieki bija spiesti meklēt citu nodarbošanos, arī es.