PV2 250x200 Dpi laukAXOR-250x200-Dpi-laukAMfurnitura 250x200 Dpi laukIntarsija 250x200 Dpi laukir-250x200-Dpi-lauk

Latvijas mebeles 250x200 Dpi laukLatArch 250x200 Dpi laukDizaina sala 250x200 Dpi laukLTRK 250x200 Dpi laukLatBuvn 250x200 Dpi lauk DELFI-250x200-Dpi-laukBT1 250x200 Dpi lauk

 

Latvijas Architektūra. Ticot Dievam un Latvijai. Gunārs Glūdiņš

14_Gludins_IMG_3222_opt

Gunārs Glūdiņš savās mājās 2016. g. aprīlī.

Dizainers Gunārs Glūdiņš piedzima 1938. gadā – tajā pašā, kad Rīgā tika pabeigts Aleksandra Klinklāva projektētais Gustava Ērenpreisa velosipēdu fabrikas galvenais korpuss Brīvības ielā 193. VEF produkcija bija starptautiski atzīta, un patents apliecināja leģendārā motocikla «Pandera» elektrostartera oriģinalitāti. Ērenpreisa fabriku pēc nacionalizācijas 1940. gadā nodēvēja par «Sarkano Zvaigzni». VEF turpināja ražot radio un telefona aparātus. Likteņa zīme vai sakritība, bet Gunāra Glūdiņa radošais mūžs izrādījās saistīts ar abiem Latvijai savulaik tik nozīmīgajiem uzņēmumiem. Bērnībā, kas pagāja Rubas pagasta Reņģes ciemā, Gunārs sev rotaļlietas varēja sarūpēt pats, jo tēvs, pēc profesijas galdnieks, kaut pārgājis piensaimnieka darbā, bija saglabājis instrumentus un ļāva dēlam ar tiem rīkoties. Māte labi zīmēja. Pie mājām atradās armijas lidlauks, zēns vēroja lidmašīnas un būvēja rūpīgi izstrādātus modeļus. To visu Gunārs Glūdiņš ar vieda vīra lepnumu piemin vēl šodien. «Manā laikā visu­ vajadzēja taisīt no rokas. Tā bija mana milzīgā priekšrocība, ka man bija šī formas izjūta un roku veiklība, ka es varēju ko uztaisīt,» viņš saka, stāstot par to, kā vēlāk no dažādiem materiāliem gatavoti dizaina paraugu maketi, kā realizēta dizaina grafika. Apbrīnojami smalki ir arī Gunāra Glūdiņa mototehnikas modeļu zīmējumi. Pat senos automobiļus uz Kurzemes jūrmalā atrastiem akmentiņiem viņš gleznojis ar portretisku līdzību, lai tiem varētu noteikt marku un krāsojumu, jo likās, ka tad tam ir vērtība.

2_IMG_3405_opt
Gunārs Glūdiņš ar saviem darbiem. Ap 1974. g.

3_1984 spidola 214_opt
1984. VEF «Spīdola 214» Makets. Gunārs Glūdiņš.

Pēc pamatskolas vajadzēja kļūt patstāvīgam, un Gunārs Glūdiņš mācījās Rīgas Industriālajā politehnikumā vietējās rūpniecības uzņēmumu plānošanas specialitātē. Bauskas rūpkombinātam, kurp 1956. gada pavasarī viņš bija norīkots, jauno speciālistu nevajadzēja. Vasara pagāja bezdarbniekos, vēlāk pusgadu palīgstrādnieka pienākumi tipogrāfijas «Sovetskaja Latvija» sietuves cehā un gads Rīgas pilsētas aptīrīšanas trestā normētāja–plānotāja amatā, līdz 1958. gadā Gunārs Glūdiņš iestājās darbā Rīgas pilsētas Molotova rajona rūpkombinātā. Kombināts bija viena no valsts uzņēmuma «Rīgas motorūpnīca» vienībām un atradās Biķernieku ielā 19. 1961. gadā rūpkombinātu pievienoja Rīgas velosipēdu rūpnīcai «Sarkanā zvaigzne», ko nākamajā gadā pārdēvēja par Rīgas motorūpnīcu «Sarkanā Zvaigzne», un uz šarmanto ēku pārcēlās konstruktoru nodaļa.

Vēlāk turpat līdzās nodaļas vajadzībām uzbūvēja trīsstāvu korpusu ar mehāniskās apstrādes darbnīcu pirmajā, atslēdznieku un krāsošanas darbnīcu otrajā un kabinetiem trešajā stāvā. Rūpnīca attīstījās. Tajā bija radīts PSRS pirmais motovelosipēds, un notika pāreja uz mopēdu ražošanu. Tādu ar pedāļiem iedarbināma motorizēta divu vai trīs riteņu braucamrīka apzīmējumu, 1952. gadā saliekot kopā vārdus motors un pedālis, bija izgudrojis zviedru žurnālists Haralds Nilsens (Harald Nielsen). Ja salīdzina eksperimentālo mopēdu Sprīdītis (1958) vai pirmo Padomju Savienībā sērijveidā ražoto mopēdu Rīga 1 (1961) ar ārvalstu paraugiem, ir skaidrs, ka Latvijas projekti bija gana oriģināli gan no tehniskā, gan dizaina viedokļa. 1961. gadā rūpnīcas konstruktori kopā ar motosporta entuziastiem bija radījuši Padomju Savienībā pirmos 50 cm3 sacīkšu motociklus. Rietumos tādu braucamo vēl vispār nebija.

1_1969_diplo_opt1969. Gunāra Glūdiņa diplomdarbs  Rīga-9S. Konstruktors Valdis Kleinbergs. Diplomdarba vadītājs Ivars Bumbieris.

Gunāram Glūdiņam darbs uzņēmuma grāmatvedībā īsti nepatika. Viņam bija nepieciešamās zināšanas, lai kļūtu par tehnologu, vēlāk par maiņas meistaru. Brīvajos brīžos Gunārs gāja zīmēt un gleznot uz Arodbiedrību kultūras nama Tautas tēlotājas mākslas studiju Mazajā Ģildē. Studijas vadītāju akvarelistu un talantīgo pedagogu Eduardu Jurķeli Glūdiņš sauc par savu galveno skolotāju, kurš jutis, ka jaunajam cilvēkam ir gan mākslinieka dotības, gan tehniskā domāšana un teicis: «Nu, tev jau vajadzētu iestāties tajos metālistos akadēmijā.» Tas bija Mākslas akadēmijas jaunais studiju virziens, kas 1962. gadā Tālivalža Gaumiga vadībā pārtapa par Rūpnieciskās mākslas nodaļu. Gunārs Glūdiņš līdz šim bija jutis pret akadēmiju nepārvaramu bijību, bet 1964. gadā, Jurķeļa uzmundrināts, tomēr kļuva par studentu, jau būdams ģimenes cilvēks. Nu vajadzēja domāt gan par mācībām, gan par iztikas līdzekļiem, gan par to, kā sagādāt daudzmaz ciešamus dzīves apstākļus Matīsa ielas iekšpagalma koka mājas istabiņā bez labierīcībām. Rīgas motorūpnīcas «Sarkanā Zvaigzne» direktors uzklausīja Gunāra lūgumu un deva norīkojumu studijām, bet akadēmijā Glūdiņš uzņēmās uz pusslodzi veikt arī nodaļas mācību meistara pienākumus. Zinot jaunā kolēģa pieredzi, Gaumigs uzticēja viņam plastmasu vakuumpresēšanas mašīnu. Lai tiktu uz vasaras praksēm, darba vietā vajadzēja ņemt bezalgas atvaļinājumus. Dzīves apstākļi nebija viegli, taču ticība dizainam sabiedrībā auga, un Gunārs Glūdiņš, pārliecināts par izvēli, bija viens no nopietnākajiem un uzcītīgākajiem sava kursa studentiem.

7_sparite_opt
1974. Spārīte. Gunāra Glūdiņa dizains. Konstruktors V.  Alksnis.

13_2011_ferrus_elektro_opt
2011. Elektroskūtera skice. G. Glūdiņš.

Kamēr Glūdiņš strādāja un mācījās, Padomju Savienībā šai valstij atbilstošā veidā notika dizaina attīstība. Padomju dizaina oficiālais līderis Jurijs Solovjovs (Юрий Борисович Соловьёв, 1920–2013), kurš jau sekmīgi vadīja savu projektēšanas biroju un izmantoja pazīšanos augstākajos varas ešalonos, stāstīja, ka izšķiroša bijusi 1957. gadā Maskavā iebraukušā Britu dizaina padomes (Council of Industrial Design, COID) pārstāvja sera Pola Reilija (Sir Paul Reilly) vēlēšanās redzēt padomju dizainu. Tūlīt pēc vizītes Solovjovam uzdots sagatavot lēmuma projektu par to, kā valstī attīstīt šo nozari. 1962. gada 28. aprīlī beidzot publicēja PSRS Ministru Padomes lēmumu Nr. 349 «Par mašīnbūves produkcijas un kultūras un sadzīves preču kvalitātes uzlabošanu, ieviešot mākslinieciskās konstruēšanas metodes». Trijās PSRS augstskolās atvēra studiju programmas, nodibināja Vissavienības tehniskās estētikas zinātniski pētniecisko institūtu (VNIITE, Всесоюзный научно-исследовательский институт технической эстетики – ВНИИТЭ) ar desmit filiālēm un iestādēm, kuras ieguva tiesības atļaut vai neatļaut ieviest ražošanā projektus. Sākās uzspiestā dizaina laiks ar divām realitātēm: viena starptautiskajam līmenim atbilstoša VNIITE kabinetos, otra, brīžiem absurda – dzīvē. Par spīti visam PSRS tomēr ieguva zināmu autoritāti pat pasaules dizaina elitē. 1969. gadā Londonā Industriālā dizaina organizāciju starptautiskās padomes (International Council of Societies of Industrial Design, ICSID) kongresā notika kas pilnīgi negaidīts – Juriju Solovjovu ievēlēja par organizācijas viceprezidentu.

Gunāram Glūdiņam tas bija izlaiduma gads. Diplomdarbam viņš izvēlējās sporta motociklu. Pirms diviem gadiem «Sarkanajā Zvaigznē» bija izveidota sporta motociklu nodaļa, ko vadīja konstruktors, dizainers un motosporta entuziasts Valdis Kleinbergs (1939–1996). Kolektīvs strādājis azartiski. Motociklus pielāgoja sportistu augumiem, uzlaboja konstruktīvos mezglus. Gunārs Glūdiņš atceras, kā meistars ar zelta rokām Augusts Cīrulis jaucis ārā un pārslīpējis nekvalitatīvos dzinējus, līdz tie derējuši sacensībām. Rezultātā vismaz Latvijas sporta tehnika izturēja starptautisko konkurenci. Vēl astoņdesmito gadu beigās konstruktors un sportists Aleksandrs Smertjevs, kuram darbā palīdzēja arī dzīvesbiedre, ar «Sarkanajā Zvaigznē» uzbūvētu 50 cm3 sporta motociklu (Gunāra Glūdiņa dizains) uzvarēja sacensībās ar ātrumu 184 km stundā. Ātrāki bija tikai japāņi. Par produkcijas veidolu pirms Gunāra Glūdiņa bija rūpējušies dizainers Uldis Norītis un keramiķe Brigita Jakševica, kura vēlākajos gados taisīja suvenīrvāzes rūpnīcas vadības vajadzībām. Studentam Gunāram Glūdiņam bija iespēja arhitekta Ivara Bumbiera vadībā profesionālā vidē izstrādāt un spīdoši aizstāvēt savu projektu – sacensībām šosejā pa apli domāto sporta motociklu Rīga-9S. Arī šodien to pamatoti uzskata par vienu no veiksmīgākajiem sava laika un klases dizaina paraugiem.

Pabeidzis studijas, Gunārs Glūdiņš kļuva par vadošo dizaineru «Sarkanajā Zvaigznē» (amata nosaukumi gan laika gaitā bijuši dažādi), sāka strādāt par pasniedzēju Mākslas akadēmijā un izpildīt līgumdarbus rūpnīcai VEF, no kuras bija aizgājis Ādolfs Irbīte. Rīgu-9S demonstrēja Vissavienības tautas saimniecības sasniegumu izstādē, un turpmāk Glūdiņa darbi bieži nonāca ekspozīcijās: «Izstādēs, kur PSRS rādīja savu dizainu, mani allaž bāza priekšā, kaut es reizēm tur pat neiederējos. Krieviem vienmēr bija pa rokai mani darbi.» Pēc diviem gadiem viņu uzņēma Latvijas Mākslinieku savienībā. Mākslas akadēmijā Gunārs Glūdiņš nostrādāja līdz 2010. gadam, un no 1999. līdz 2006. gadam bija katedras vadītājs.

Diplomdarba tapšanas laikā Glūdiņš sastapās ar kādu dizaina praksē diezgan bieži sastopamu situāciju, kad formveides vai dizaina grafikas estētiskie ideāli nesakrīt ar lietotāja prasībām. Proti, uz sporta motocikliem vajadzēja būt baltam ovālam ar melniem burtiem un cipariem, reizēm arī citiem krāsu un zīmju salikumiem. Akadēmijas kolēģi un pasniedzēji Tālivaldis Gaumigs un Arvīds Drīzulis teikuši, lai tikai nesacūkojot to formu ar kaut kādu grafiku. Tā braucamais atstāts balts, bet elipse uz aptecētāja sfēriskās virsmas uzkrāsota ar otiņu starp uzmanīgi no abām pusēm uzliktām līmlentām. Šādi smalki rokdarbi, kas aizstāja nepieejamās modernās tehnoloģijas, bija to gadu padomju dizainera darba ievērojama daļa, un, kā katru smalku lietu, neizlutinātā izstāžu un pasākumu publika prata tos novērtēt.

12_riga electro bernu_opt
Rīga electro – bērniem.

Līdz ar panākumiem un prasmi iejusties kolektīvā uzlabojās arī jaunā dizainera darba apstākļi. Sākumā «Sarkanās Zvaigznes» konstruktoru biroja ēkā, kur līdzšinējie darbinieki jau bija iedzīvojušies, Glūdiņam kā jaunpienācējam ierādīja 6 m2 kambarīti otrajā stāvā, vēlāk pārcēla uz lielāku istabu, kurā bija vieta arī konstruktora galdam. Visbeidzot projektētāju rīcībā bija 80 m2 darbnīca ar podestu modeļu novietošanai, ar fotostudijas aprīkojumu un 2 m garu vatmaņa papīra rulli foniem. Telpas pretējā galā bija rasēšanas galdi. Trūka dabīgā apgaismojuma, jo logu bija maz, tie atradās telpas sānos, augstu no grīdas. Toties pie viena no logiem bija ugunsdzēsēju kāpnes, pa kurām mēdza ierāpties huligāni, kas telpas demolēja. Lai nu kādi, bet galaicīgi ne dzīve, ne darbs nebija.

Gunārs Glūdiņš piedalījās gandrīz visu mopēdu un mokiku tapšanā. Katram jaunam modelim vajadzēja nodrošināt atbilstošu ražošanas procesu un aprīkot braucamos ar kvalitatīviem motoriem un komplektējošām detaļām. Tas nekad nebija vienkārši un pašsaprotami – vajadzēja no attiecīgajām PSRS iestādēm saņemt atļauju ārvalstīs iepirkt atbilstošas komplektējošās detaļas un materiālus, vajadzēja uzlabot ražošanas iekārtas un labot partneru brāķi. Gunāram Glūdiņam nācies pat pašam pārtaisīt «Somdara» piegādātos sēdekļu ādas pārvalkus, tādēļ vēl tagad, atceroties vecos laikus, viņam – izteiktam dizaineram reālistam ar rūpnieciskā dizaina misijas apziņu – mazāk ir stāstu par novatoriskiem meklējumiem formveidē, kādi, protams, bija, bet vairāk par to, kādu motoru, riteņus vai citas detaļas izdevies vai nav izdevies dabūt iecerētajam projektam: «Vieglais mopēds uz 28 collu riteņiem – grūti veidot tēlu, riteņi noēd visu.» Mototehnikas speciālisti zina, ka padomju dzinēji nebija izcili. «Kavrovas motorus vēl varēja lietot, bet Šauļu «Vairas» ražotie, kurus visbiežāk nācās izmantot – tīrās šausmas,» saka Glūdiņš. Padomju Savienībai raksturīga iezīme: militārajiem uzņēmumiem, arī Djegterjova vārdā nosauktajai rūpnīcai Krievijas pilsētā Kavrovā, bija nodrošināts labāks aprīkojums, pieejamie materiāli un darba kultūra. Tie ražoja arī civilajai dzīvei paredzētas preces, kuras parasti bija kvalitatīvākas nekā caurmēra produkcija.

8_Vostok_P1010543_opt1989. Krosa motocikls Vostok-125. Enduro tips (aprīkots tā, ka var piedalīties sacensībās uz ielas). Gunārs Glūdiņš, Jānis Kārkliņš, Aleksandrs Blūmentāls. Rūpnīcas paraugs.

Jauno mopēdu un motociklu paraugi Gunāram Glūdiņam kā vadošajam speciālistam bija jāved apstiprināt uz Vissavienības motociklu rūpniecības zinātniskās pētniecības institūtu (ВНИИМотопром, Всесоюзный научно-исследовательский институт мотоциклетной промышленности) Serpuhovā, deviņdesmit deviņus kilometrus uz dienvidiem no Maskavas. Par to, kā vedis gan «Sarkanās Zvaigznes» mopēdus, gan VEF radioaparātus, kā Krievijas ceļos klājies kolēģa Rolanda Kreba vadītajam RAF, Gunāram Glūdiņam ir sulīgi atmiņu stāsti: «Viss grab un klab, un kratās, un jūk ārā. Un tu aizbrauc galā, un pašās beigās dienu vai divas jāremontē, lai varētu uztaisīt ekspozīciju. Tam VNIITE vajadzēja vienmēr pielīst, zināt, ko runāt un kā projektu aizstāvēt.» Jautāts, vai vedis arī balzamiņus, viņš pikti atbild: «Nē, es nekad nekādus kukuļus neesmu vedis, nekad, jo man tas vienkārši riebās. Citi tur brauca ar kukuļiem, bet es nekad to neesmu darījis.»

5_1972_2381_mikrorolle_opt
1971. Mikrorollers Mini Moto. Gunāra Glūdiņa dizains, konstruktori Valdis Kleinbergs un Valdis Pogainis.

1971. gadā Gunārs Glūdiņš saņēma pirmo no savām septiņpadsmit rūpnieciskā parauga autora apliecībām par ugunsdzēšamo aparātu Valmieras ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcai. Arī viņa projektēto transporta līdzekļu – divu mikrorolleru, trīs sporta motociklu, trīs mokiku, divu minimokiku, vieglā mopēda, miniauto un visurgājēja – dizaina oriģinalitāti apliecina četrpadsmit PSRS Ministru Padomes Izgudrojumu un atklājumu lietu padomes izsniegtās autorapliecības. Piecpadsmito – dizainparauga patentu par trīsriteņu kravas mopēdu – 1995. gadā viņam piešķīra Latvijas Republikas Patentu valde. Autora apliecības saņemtas arī par automātisko sieriņu ražošanas iekārtu zinātniskajai ražošanas apvienībai «Silava» un telefona aparātu VEF-ELTA. Bērnu trīsritenis Spārīte, kura ražošanai Daugavpils pievadķēžu rūpnīcā uzbūvēja jaunu cehu, saņēma PSRS kvalitātes zīmi, kas apliecināja, ka ne tikai projekts, bet arī prece ir laba.

Viens no veidolā savdabīgākajiem Glūdiņa projektiem «Sarkanajai Zvaigznei» bija mikromotorollers­ Mini Moto. Ideja par maksimāli kompakti saliekamu braucamo bija radusies Valdim Kleinbergam. Mikrorollers ar noliecamo stūri un benzīna bāku, kas ietverta vienā korpusā ar priekšējo lukturi, ieguva draudzīgu iesauku gludeklis un balvas izstādēs Briselē 1973. gadā un Štutgartē 1976. gadā, taču, kā daudzi interesanti projekti, ražošanā nenonāca. Rūpnīca pirmā Padomju Savienībā bija apguvusi arī piecdesmitajos gados izgudroto mazo mokiku ražošanu. Nosaukumu braucamajam ar divu ātrumu pārnesumu kārbu deva kikstarteris, kas aizstāja pedāļus. No parasto mokiku klāsta Gunārs Glūdiņš par greznāko atzīst Rīga 18-1 eksperimentālo modeli.

Astoņdesmitajos gados ražošanas apjomi turpināja augt, kvantitāte mazināja rūpes par kvalitāti, un rūpnīca bieži nebija ieinteresēta pielikt pūles, lai novatoriskos, bet tādēļ arī sarežģītākos modeļus ieviestu ražošanā. Gāja gadi, un Eiropas motorūpnīcas ar mazākām ražošanas jaudām mūsējos apsteidza. Pārstāvji no Itālijas, Austrijas, Francijas firmām, kas, pēc izstādēs vai katalogos redzētā un ņemot vērā tirgus situāciju, bijuši gatavi sadarboties ar «Sarkano Zvaigzni», ieraudzījuši reālos apstākļus, kļuvuši pavisam izvairīgi. Taču, ja dažāda līmeņa priekšniecību izdevās pārliecināt un nepieciešamo dabūt, tad arī rezultāti bija tiešām labi. «Sarkanajai Zvaigznei» bija izdevīgi, ja konstuktoru nodaļa izpildīja Serpuhovas institūta vai citu PSRS uzņēmumu pasūtījumus jaunās tehnikas izstrādei. Rūpnīca par katru tādu projektu saņēma vairākus simtus tūkstošu rubļu. «Mums par to, ka darījām papildu darbus, izmaksāja kādus piecus tūkstošus, ko vajadzēja sadalīt pašiem, konstruktoriem, atslēdzniekiem un citiem. Pa kādam simts līdz divi simti rubļiem tur sanāca. Tāpēc mēs centāmies pēc iespējas vairāk projektēt, lai drusku varētu arī nopelnīt, jo citādi nekā pie naudas tikt nevarēja – vai nu jāzog, vai jāstrādā,» stāsta Gunārs Glūdiņš.

9_Image_18_opt1991. Minimokiks «tella 38P ar firmas Peguet dzinēju

Šajos gados konstruktoru grupā iesaistījās dizainers Jānis Kārkliņš. Tad nereti bija tā, ka Glūdiņš strādāja pie plastiskajām detaļām, bet Kārkliņš pie tām, kurās asāka līnija un leņķi. Kaut rokraksti dažādi, abi dizaineri sapratās un ir līdzautori daudziem interesantiem projektiem. Minimokiks «Stella» bija viens no tādiem.

Trijatā ar Jāni Kārkliņu un Valdi Kleinbergu Gunārs Glūdiņš 1989. gada aprīlī kļuva par PSRS Arodbiedrību Centrālās padomes prēmijas laureātiem mākslā. Starp daudzajiem apbalvojumiem šo viņam patīkami atcerēties tādēļ, ka dizaineri novērtēti augstāk par dažu tēlotājas mākslas pārstāvi. Maskavā uz Rīgas stacijas perona laureātus sagaidījusi valdības melnā Volga, medaļu un 5000 rubļu naudas balvu pasniedzis populārais aktieris un PSRS pēdējais kultūras ministrs Nikolajs Gubenko, pieņemšana ar konjaka malkošanu notikusi savdabīgajā trīsdesmito gadu arhitektūras paraugā Arodbiedrību centrālās komitejas namā, bet Lielā teātra valdības ložā aicināti noskatīties kādu avangarda izrādi. Padomju laikā šādos pasākumos pompozais ar smieklīgo un drūmo veidoja krāšņus saaudumus. Balvu saņēmusi arī dizainere no Gruzijas: «Viņa bija atvedusi sev līdz veselu mucu konjaka un gribēja taisīt milzīgas dzīres. Mēs to nespējām turēt, mēs vienu vakaru pie viņas paciemojāmies, un ar to arī pietika. Tā viņa palika un meklēja krievu draugus, ar kuriem tad izdzert to mucu.» Dzīrēm, tāpat kā runu uzklausīšanai Gunārs Glūdiņš netērēja laiku arī tad, kad oktobrī bija iespēja aizbraukt uz ICSID kongresu un pasaules dizaina izstādi Nagojā. Galvenokārt staigājis pa pilsētu un vērojis totālo vides dizainu un brīžam pat nomācošo perfekciju.

Taču astoņdesmito gadu beigās vecā sistēma jau bruka, un vajadzēja meklēt izdzīvošanas iespējas. «Kad 1991. gadā gājām Doma laukumā un taisījām to revolūciju, direktors Česlavs Raubiško teica: ej, brauc un dariet, ko jūs varat. Mums tas viss nāks par labu. Viņš arī cerēja, ka rūpnīca pēc tam varēs darboties­. Viņš izdarīja to, ko varēja. Viņš redzēja, ka viss nīkst ārā, ka ekonomists Ivars Millers un viņam līdzīgie iedzīvojas…» Gunāra Glūdiņa vērtējums šā laika darboņiem ir ļoti skarbs. 1991. gadā konstruktoru nodaļa pārcēlās uz trīsstāvu korpusu rūpnīcas teritorijā Brīvības ielā līdzās šobrīd brūkošajai Klinklāva celtnei. No uzņēmuma nosaukuma izmeta «Sarkano Zvaigzni», tas pārtapa par valsts akciju sabiedrību un īsiem periodiem bija gan Rūpniecības un enerģētikas ministrijas, gan Finanšu ministrijas, gan Privatizācijas aģentūras pakļautībā. Palika mazāk iekārtu, un aizgāja gados jaunākie darbinieki. Deviņdesmito gadu beigās rūpnīca ar mokām meklēja naudu sociālajiem nodokļiem. Beidzot Privatizācijas aģentūra savam laikam modernās iekārtas par lētu naudu pārdeva uz Poliju, un 2001. gada 14. jūnijā uzņēmumu slēdza. Ar projektēšanas gaitu saistītie dokumenti gandrīz nav saglabājušies. Daļu materiālu mājās pašaizliedzīgi glabājis arhivārs Gunārs Priede, kurš savulaik pasūtījis arī projektētājiem nepieciešamos žurnālus. Pēc viņa nāves arhīvs izputināts. Dokumenti nav paņemti arī tad, kad no telpām izveda mēbeles. Tādēļ jo lielāka nozīme ir Gunāra Glūdiņa krājumam un tiem materiāliem, ko viņš nodevis Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam un Mākslas akadēmijas informācijas centram.

6_1979_riga_SZ 18_pers_opt
1979. Mokiks Rīga 18. Perspektīvo meklējumu modelis.Gunāra Glūdiņa dizains, konstruktors A. Vasiļjevs.

Darbojoties kopīgos projektos ar Gunāru Glūdiņu, varēja just, ka viņš, tāpat kā daudzi Latvijas inženieri, konstruktori un dizaineri, pārdzīvo uzņēmumu un to radošā potenciāla sagrāvi. Tomēr Glūdiņš pieņēma izaicinājumus un vienmēr meklēja sev un kolēģiem iespējas turpināt darboties profesijā. Tapa tādas interesantas lietas kā Minskas rūpnīcai projektētais ielas krosa motocikls Vostok 125 Enduro, ko Gunārs Glūdiņš uzskata par vienu no saviem labākajiem darbiem. «Tam ir visi aktīvās un pasīvās drošības rādītāji. Ļoti nopietns braucamais rīks,» viņš saka kādā intervijā.

Tika projektēti mokiki un mopēdi, kravas trīsritenis, kuteris uz gaisa spilvena, visurgājējs, elektroskūteri, skrejriteņi, skrituļdēļi, bērniem domātais Rīga-elektro u.c. Arhitektūras konstruktors bērniem ar raksturīgo domas un parauga izpildījuma precizitāti liecina, ka Glūdiņu interesējusi arī šī joma. Tādēļ ar vēl jo lielāku atzinību viņš novērtē savu astotā stāva dzīvokli Modra Ģelža kompakti, pārdomāti un ar eleganci projektētajā namā Ūnijas ielā 71 un tajā neko nav pārbūvējis.

Un tā projektētāji strādāja, taču sadarbības partneri izrādījās nedroši gan bijušajā PSRS, gan Rietumu valstīs. Līgumi netika pildīti, par produkciju netika samaksāts, sakari pārtrūka. Gunārs Glūdiņš ar rūgtumu atceras, ka pat dizaineri no Zviedrijas, kuri Latvijā darbojās ICSID projekta ietvaros, lai mācītu mūs dzīvot un strādāt, gluži nekorekti vēlējušies tikt atzīti par līdzautoriem kādā viņa projektā.

Arī VEF konstruktori un dizaineri darīja visu iespējamo, lai radītu labus projektus, taču tie tāpat ne vienmēr pārvērtās labā precē. Gunārs Glūdiņš 1972. gadā izstrādāja dizaina projektu dāvināšanai paredzētajam tranzistoruztvērējam VEF-12 koka kastē. Pēc divpadsmit gadiem tapušais Spīdolas makets izcēlās gan ar Latvijas radiodizainam neparastu detaļu traktējumu, gan ar unikālo izpildījuma perfekciju. Nezinātājam prātā nevar ienākt, ka viņš skatās uz kartona kārbu. Abi radioaparāti, tāpat kā Glūdiņa telefoni saglabāja savām sērijām raksturīgās iezīmes, taču bija jaunas to interpretācijas.

4_1971_minimoto_mikror_opt
1971. Mikrorollera Mini Moto variants.

Gunāra Glūdiņa dizaina grafikas izcils paraugs ir 1992. gadā izstrādātais marķējums Latvijas policijas transportam. Viņam izdevies atrast tik veiksmīgu asfalta pelēko toni gan krāsām, gan aplikācijām, tik izteiksmīgu līniju un laukumu izkārtojumu, ka vācieši sarunā atzinuši mūsu mašīnas par glītākajām Eiropā.

Gunārs Glūdiņš prata strādāt, prata spriest un pārliecināt, tādēļ viņa autoritāte gadu gaitā arvien auga. 1975. gadā Maskavā notika ICSID kongress ar devīzi «Cilvēks un sabiedrība». Tajā līdz ar Artūru Eisertu, Ādolfu Irbīti, Ilmāru Krūsu, Mintautu Lāci delegāts bija arī Gunārs Glūdiņš. No 1977. līdz 1988. gadam viņš piedalījās visās septiņās Latvijas dizaina izstādēs, palīdzēja tās organizēt, līdzdarbojās leģendāro mākslas dienu pasākumu noformēšanā Vecrīgā. Viņš bija kombināta «Māksla» mākslinieciskās padomes loceklis, arī vadīja to. Kad 1980. gada nogalē darbu sāka pēc dizaineru iniciatīvas un ar toreizējā Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja Miervalda Ramāna atbalstu dibinātais Latvijas Dizaina centrs, Gunārs Glūdiņš bija viens no labākajiem ekspertiem un padomdevējiem dažādajos ar dizaina terminoloģiju, dizaineru darba apstākļiem un dizaina ideju popularizēšanu saistītajos jautājumos.

Tikmēr Jurijs Solovjovs, kurš 1977. gadā bija ievēlēts par ICSID prezidentu, 1986. gadā ar īpašu Komunistiskās partijas Centrālkomitejā sarīkotu izstādi atkal atgādināja partijai un valdībai par dizaina nozīmi. Partija pieņēma nepublicējamu lēmumu par PSRS Dizaineru savienības dibināšanu, un nākamā gada 3. aprīlī cerīgā gaisotnē, klātesot arī Latvijas dizaineriem, organizāciju nodibināja. Priekšsēdētājs, protams, bija Jurijs Solovjovs, bet Gunāru Glūdiņu ievēlēja valdē, un viņš kļuva par vienu no aktīviem Dizaineru savienības organizētājiem Latvijā. Aiz PSRS robežām skaļi un provocējoši sevi bija pieteicis postmodernisms, un Latvijā to juta. Mākslinieku savienības dizaineru sekcijā bija jaušama nedaudz augstprātīga attieksme pret ražošanā strādājošajiem un zināma neuzticība pret Dizaina centru kā iespējamu konkurentu. Vēlāk Solovjovs atzīs, ka ideja par vienotu profesionālo organizāciju bijusi bezcerīga. Arī Gunārs Glūdiņš par toreizējo aizrautību saka: «Tā bija naiva muļķība, jo es arī biju cerējis. [..] Ir 1988. gads, nupat rūpniecība ar tām iespējām, kas tagad Rietumos ir, varētu pie godīgas, strādāt gribošas tautas kļūt ļoti nozīmīga. [..] Kādi brīvāki laiki nāk – bija Rakstnieku savienības plēnums, TV raidījumā vēl tāda bilde ir, kur es sēdu blakām Pugo it kā viņa rokaspuisis, lai gan es biju pilnīgi pretējā nometnē. [..] Gribējās organizēt tieši tos, kuri strādāja rūpniecībā, kuri varbūt nebija tik augsti izglītoti vai tik augsta līmeņa mākslinieki, bet viņiem bija rūpnieciskās ražošanas pieredze.» Glūdiņš bija Latvijas Dizaineru savienības priekšsēdētājs līdz 1992. gadam. Šajā laikā Arhitektu, Dizaineru un Mākslinieku savienībai izdevās vienoties un nodibināt Latvijas Arhitektūras un dizaina fondu, kuru Gunārs Glūdiņš vadīja no 1994. līdz 1999. gadam, palīdzot noorganizēt, finansēt un novadīt ICSID praktiskās projektēšanas semināru ar 40 dalībniekiem no 12 valstīm. Lai gan brīžiem visai skarbs izteiksmē, viņš vienmēr nopietni izturējās pret kolēģiem un ne reizi vien pierādīja, ka saprot arī grūtībās nonākušo un ir gatavs pašaizliedzīgi palīdzēt.

11_Pony, Gunars Gludin_opt
1994. Trīsriteņu kravas mopēds. Rūpnieciskais paraugs. Autori Gunārs Glūdiņš, Jānis Kārkliņš. Konstruktori I. Sils, I. Ozoliņš, A. Korņejevs, L. Baraņenkovs.

Nopietna attieksme pret dizainu un studenta darbu ir tas, ko augstu vērtēja arī Gunāra Glūdiņa audzēkņi Mākslas akadēmijā un Baltijas Starptautiskajā akadēmijā tad, ja tiešām gribēja apgūt šo profesiju. Glūdiņš ar lepnumu piemin savus diplomandus Juri Dunovski, Larisu Dvoržakovu, Zigurdu Heldu un Mihailu Kopeikinu. Savukārt Mihails Kopeikins, kura diplomdarbs arī tapa motorūpnīcā, atceras, kā pasniedzējs klusēdams ilgi un uzmanīgi pētījis studentu zīmējumus un rasējumus, līdz uzdevis jautājumu par kādu ļoti konkrētu vietu projektā, un to, cik lietišķi bijuši viņa padomi un aizrādījumi.

Jaunībā Mateja draudzes korī Gunārs Glūdiņš sastapa savu dzīvesbiedri. Viņi ir izaudzinājuši dēlu un traģiski bojā gājušās meitas meitu. Viņu mājās joprojām skan klavieres. Kopā viņi bija, kad Glūdiņam prezidents pasniedza Atzinības krustu ar devīzi «Godaprāta ļaudīm». Un Gunārs Glūdiņš droši var teikt: «Es esmu strādājis pēc labākās sirdsapziņas. Ir bijušas veiksmes un neveiksmes, tomēr tas laiks nav aizgājis velti. Es domāju, ka pasaule neiet uz postu, bet uz attīstību.» Savulaik, kad uzzināju, ka Gunārs Glūdiņš ir draudzes loceklis, biju nedaudz pārsteigta. «Kaut kam taču ir jātic,» viņš atbildēja.

10_P1010541_opt
1987. Mini automobilis. Rūpnieciskais paraugs Nr. 22620. Dizains: G. Glūdiņš, Jānis Kārkliņš. Konstruktors: Genādijs Panohno.