PV2 250x200 Dpi laukAXOR-250x200-Dpi-laukAMfurnitura 250x200 Dpi laukIntarsija 250x200 Dpi laukir-250x200-Dpi-lauk

Latvijas mebeles 250x200 Dpi laukLatArch 250x200 Dpi laukDizaina sala 250x200 Dpi laukLTRK 250x200 Dpi laukLatBuvn 250x200 Dpi lauk DELFI-250x200-Dpi-laukBT1 250x200 Dpi lauk

 

Janīnas Kursītes grāmatas “Latvieša māja” prezentācija – 6. februāris

horizon54b8ed196c363

Plkst. 16:00 LU HZF, Visvalža ielā 4a, 4. stāva zāle.

Mājas celšana, tās uzturēšana, apkārtnes izkopšana ir svarīga daļa no cilvēka patības. Tā raksturo gan cilvēku kā indivīdu, gan kolektīvu (ģimeni, sabiedrības slāņus, tautu), kurā indivīds ietilpst.Tautas arhitektūrai ir tāda pati vērtība, kāda ir latviešu dainām, pasakām, ticējumiem, tāda pati kā tautastērpiem, kā tautas ēdieniem un dzērieniem to veselumā. Respektējot etnogrāfu, arhitektu, vēsturnieku skatu punktu, šajā grāmatā pētnieciskais skats pavērsts uz tautas celtniecības izzināšanu tieši caur folkloras un mitoloģijas prizmu, aplūkojot ne tikai mājas kā fiziskus objektus, bet arī mājvārdu simbolisko pusi, tāpat celtniecību ne tikai kā materiālu salikšanas veidu un kārtību, lai taptu ēka, bet arī celtniecību kā pasauli radošu darbību.

Pasākuma ietvaros “Treji vārdi” ne tikai grāmatas atvēršana, bet arī filmas “Dzimtene sauc” atstoņdesmitgades atcere un suitu koncertdarbības deviņdesmitgades godināšana.

Folkloriste un politiķe Janīna Kursīte (Nacionālā apvienība Visu Latvijai!–TB/LNNK)  6.februārī atver savu jauno grāmatu Latvieša māja, apsver politinformācijas atjaunošanas lietderību un dēvē Artusu Kaimiņu par “Saeimas datorvīrusu”.

Latvijas Valsts universitātē (LVU) 1970.gadā Janīnu Kursīti neuzņēma kā “pretpadomju elementu” — skolas laikā viņa ar dažiem klasesbiedriem, protestējot pret Līvānu industrializāciju un daudzo iebraucēju ieplūšanu, izlīmēja pretpadomju lapiņas un par to tika izslēgta no komjaunatnes. Tālaika brīvdomātāju patvērums Tartu universitāte bija pretimnākošāka. 1974.gadā Kursīte atgriezās Rīgā, divus gadus vēlāk tomēr beidza LVU un 80.gados publicēja grāmatas par dzejas ritma pētījumiem. Sekoja pievēršanās folklorai un mitoloģijai, bet nu Kursīte izdevusi grāmatu, šķiet, filoloģei pavisam tālā sfērā, ko arī pati atzīst, stāstot, ka Latvieša mājas rakstīšanas laikā viņai nācies izurbties cauri latviešu koka arhitektūras pētījumiem. Pašlaik Kursīti gan visvairāk uztrauc Latvijas valsts ēkas pamatu drošība.

Kursīte Latvijas piramīdās

Intervijas fragmenti no “Dienas” e-lapas >>>

“Dzejas ritma pētījumi un māja ir diezgan tālas jomas. Kā jūs, filoloģe, nonācāt līdz tam, ka jāraksta grāmata par latvieša māju?

Kamēr vēl mana vecmamma bija dzīva (vectēvs tika nošauts kara laikā), viņas bēdu stāsts, kas īpašos brīžos bērniem atkārtojās, bija par to, kā viņi 1940.gada sākumā izmaksāja kredītu par māju, un tad ienāca krievi, un viss sūri grūti sastrādātais, kopš 20.gadu beigām pieraujoties un taupot, tika atņemts. Māju gan saglabāja, bet šķūņi un rija aizgāja kolhozam. Tātad mājai, no vienas puses, ir vērtība, bet, no otras puses, nav, jo mainās laiki.

Otra lieta — braucot ekspedīcijās un vērojot Latvijas lauku ainavu, redzēju, ka tā ir daudz zaudējusi. Ir pazuduši skaidu, dakstiņu, lubiņu vai salmu jumti, un vietā nāca pelēcīgais šīferis. Latvija tika nošīferota! Ar tādu ārpusnieka aci veroties, skats drausmīgs — ir saglabājušās koka ēkas, pat simtpiecdesmitgadīgas, vecas klētis un Vidzemē šur tur pat rijas, bet ar šīfera jumtu…

Trešais iemesls — liekas, mums draud pazust saikne ar koku. Latvietim pieskaršanās kokam, dzīvošana koka ēkās bija pašsaprotama. Bet jau pirms gadiem desmit sākās pārmaiņas, vispirms koka logu nomaiņa pret pakešu logiem. Koks un viss, kas no koka gatavots, iekļaujas Latvijas ainavā, bet mēs nezin kāpēc izkropļojam savu lauku vidi. Gribam, lai pie mums brauc ekskursijās, bet ko mēs varam parādīt, ja laižam postā to, kas ir vērtīgs? Kaut vai rijas — unikālas celtnes, kas ilgus gadsimtus bija ne tikai praktiska, bet arī maģiska vieta. Rijā apstāvēja aizgājējus, ar riju saistīti visādi nostāsti un mūsu mutvārdu daiļrade, rija bija arī mūsu dievnams — pirmie hernhūtiešu saiešanu nami Vidzemē bija rijas. Rijas arhitektūrā izpaužas gan zemes, gan debesu līmenis, ar riju saistīta gan mūsu materiālā, gan garīgā vēsture. Arhitektiem Paulam Kundziņam un Robertam Legzdiņam, kas pēc kara devās trimdā, ir virkne pētījumu par rijām. Kundziņš un Legzdiņš rijas uzskatīja par izcilu koka arhitektūras paraugu. Riju var saukt par Latvijas piramīdu no koka!

Pāri visam tomēr ir piederības jautājums, kādēļ man gribējās savākt kopā to, kas par māju sakrājies. Šodien izbraukšana no Latvijas ir katastrofāli liela, līdz ar to mēs sarūkam skaitliski. Tas ir līdzīgi kā XIX gadsimta otrajā pusē pēc zemnieku brīvlaišanas, tad arī vismaz 200 tūkstoši izbrauca ekonomisku iemeslu dēļ (nodibinoties Latvijas valstij, apmēram puse gan atgriezās). ”

Kāpēc esat Saeimā? Lai pretotos Latvijas izmiršanai?

Jā. Šī pēdējā reize bija vislielākā izšķiršanās. Ir tā, ka redzi — svarīgs vezums, kas iet uz priekšu, tūlīt apgāzīsies. Viena iespēja ir nolēkt no tā vezuma un tad teikt, ka tas apgāzās bez tevis. Otra iespēja, ekstrēmā — teikt, ka tur nekas nav līdzams un jālaižas bezdibenī. Trešā — kaut ko tomēr vēl mēģināt tajā jomā darīt. Kad redzi, ka no malas ir tik daudz «padomdevēju», kas nevis iesaka kaut ko konkrētu, bet tikai lamā braucējus, zirgu vai kučieri, tad tiešām gribas nolēkt no tā vezuma. Bet, ja mēs visi nolecam, ko tad? Sauksim kučierus no ārpuses, iejūgsim citas valsts zirgus? Kamēr dzīvoju, man to negribas.”