PV2 250x200 Dpi laukAXOR-250x200-Dpi-laukAMfurnitura 250x200 Dpi laukIntarsija 250x200 Dpi laukir-250x200-Dpi-lauk

Latvijas mebeles 250x200 Dpi laukLatArch 250x200 Dpi laukDizaina sala 250x200 Dpi laukLTRK 250x200 Dpi laukLatBuvn 250x200 Dpi lauk DELFI-250x200-Dpi-laukBT1 250x200 Dpi lauk

 

Hobijs dzīves garumā. FOLD intervija ar Imantu Ozoliņu

Imants-Ozolins

Foto – Andrejs Strokins

Piedāvājam iepazīties ar Veronikas Viļumas FOLD sagatavoto interviju, ar Latvijas grafikas vecmeistaru Imantu Ozoliņu. Intervijā viņš stāsta par grafikas dizainu pirms datorgrafikas un mākslinieciskās kvalitātes kontroli Tirdzniecības un rūpniecības palātā.

Imants Ozoliņš (1930) ir viens no Latvijas lietišķās grafikas vecmeistariem ar vairāk nekā 40 gadu darba pieredzi. Viņš radījis autordarbus fabrikām «Uzvara», «Laima», «Dzintars», veidojis etiķetes tādiem uzņēmumiem kā «Latvijas Balzams», «Aldaris», bet 90. gados jaunajām firmām izstrādājis to, ko tagad saucam par uzņēmuma korporatīvo identitāti. Visi lietišķās grafikas paraugi šobrīd rūpīgi noglabāti meistara darbnīcā — «paradīzes stūrītī» Jūrmalā. Kopš grafikas dizainā roku darbu nomainījušas tehnoloģijas, mākslinieks nododas savai sirdslietai — ekslibriem un vizuālām ceļojumu piezīmēm.

Pastāstiet, kā aizsākās jūsu grafiķa gaitas!

Lai arī esmu rīdzinieks, mana bērnība pagāja Kurzemē, kur tēvs bija Īvandes un Ēdoles draudžu mācītājs. Kamēr mācījos pamatskolā, vecākais brālis gāja Kuldīgas ģimnāzijā un bija labs zīmētājs. Viņš mani vienmēr izmantoja par modeli, un es nospriedu — ja jau viņam tik labi padodas, kāpēc lai es nemēģinātu?

Pēc kara jau nebija kur likties, abi ar brāli atbraucām uz Rīgu un pusgadu mācījāmies par autoatslēdzniekiem. Man vajadzēja zīmēt sienas avīzes. Atceros, ka Ļeņina dienām veltītā sienas avīze kaut kādā skatē dabūja pirmo vietu. Tā, pateicoties tai Ļeņina bildei, mani pārcēla uz arhitektūras, mākslas un amatniecības skolu, kas atradās pretī cirkam. Bet vispirms bija jāliek eksāmens. Atceros, ka arhitekts Edgars Slavietis lika zīmēt Mikelandželo Dāvida masku. Es uzzīmēju, un viņš izsaucās: «O, vells ar ārā! Nu, jūs jau esat iestājies un pie reizes arī nobeidzis!»

Skolā bija ļoti labi mācībspēki — Slavietis, Eduards Kalniņš. Tur es pabeidzu dekoratīvo nodaļu, un tā arī zīmuli no rokas neesmu izņēmis līdz šai dienai.

Sākāt ar portretiem?

Jā, portrets man ir tuvs kopš mazām dienām. Kad mani 50. gadu sākumā iesauca padomju armijā, man paveicās, jo sāku strādāt par «hudožņiku» Armijas virsnieku klubā. Amatam pieteicās kādi divdesmit gribētāji, bet, lai tiktu, vajadzēja uztaisīt portretu. Godīgi sakot, tas ne katram dodas rokā, pie portreta ir jāpiestrādā. Notika pārbaude, un mani pieņēma. Jādara bija daudz, arī ar kinoreklāmu tiku galā. Tas bija apgabala virsnieku nams, man bija iespēja satikt daudzus tā laika aktierus, kuri tur bieži uzstājās.

Imants-Ozolins-IO-Bananu  Imants-Ozolins-IO-Citronu  Imants-Ozolins-IO-Kirsu

Kā pievērsāties iepakojuma dizainam?

Atgriežoties no armijas, sāku strādāt konditorejas fabrikā «Uzvara» par mākslinieku  noformētāju. Zīmēju plakātus, lozungus. Vienu dienu mani izsauca ražošanas daļas vadītājs un jautāja, vai tad es nevaru vienu konfekšu kārbu uzzīmēt. Neko tādu nebiju darījis, bet izveidoju četras kārbas, un Maskavas komisija tās pieņēma. Tā man sākās jauna niša — konfekšu papīrīši, iepakojumi — viss «Uzvarai», arī pats logotips.

Mana pirmā konfekšu kārba bija «Liķieru buķete šokolādē» — ar nepacietību gaidīju, kad tā tiks nodrukāta, iestikloju. Bija liels gandarījums, ka mans darbs nonāk visā Latvijā, Krievijā, Moldāvijā… Piedalījos Vissavienības konditorejas fabriku noformējumu izstādē Maskavā. 1956. gadā četras konfekšu kārbas nonāca Pasaules konditorejas izstādē Briselē.

Turpinājumu lasiet FOLD lapā >>>