Par dažiem izvēles un kvalitātes aspektiem mūsdienu dizaina vērtējumā

Referāta tēzes

Edīte Bērziņa

1.    Dizaina kvalitāte kā radoša darba rezultāts un kā ražošanas iespēju atspulgs.
Mūsdienu dizaina vērtējumos, kas lasāmi Latvijā izdotajās publikācijās, nereti jūtams izstrādātu un pārdomātu kritēriju trūkums par to, kādi priekšmetiski telpiskās vides objekti un parādības būtu saucami par dizainu, kādi – par mākslu. Netiek ņemtas vērā ražošanas procesa noteiktās īpatnības.

Tas krasi jūtams 1945.-1990. gadu Latvijas dizaina pieminējumos, tā radot neobjektīvu iespaidu par šā laika dizaineru radošo potenciālu. Robežu nojaukšana “post-postmodernisma” situācijā ir raksturīga, tomēr noteiktas robežzīmes saglabājas: vai vērtējam objektu (parādību) kā autora radošas ieceres rezultātu; vai autora iecerē dominē objekta (parādības) tēla vai funkcijas (lietojamības) aspekts; vai un kuros gadījumos ņemamas vērā ražošanas procesa noteiktās iezīmes utt.

2.    Vai iestājies “dizaina laiks”.
No vārda “dizains” daudznozīmības izriet tendence teju jebkuru parādību vērtēt kā dizainu. Šī tendence, šķietami paplašinot domāšanas loku, patiesībā to sašaurina. Joprojām turpina pastāvēt dažāda pieeja priekšmetiski telpiskās vides un tās objektu radīšanai – gan mākslinieciska (tēls kā noteicošā kvalitāte; darba oriģināls kā galvenais vērtības nesējs), gan amatnieciska (autors kā ieceres radītājs un tās materializētājs; lietotāja vajadzību izzināšana un ievērošana), gan dizainam tā klasiskajā – XX gs. pirmajā pusē izstrādātajā izpratnē raksturīga pieeja (idejas autors rēķinās ar plašu iespējamo lietotāju loku, ar ražošanas procesa specifiku un produkta dzīves cikla īpatnībām).

3.    Iespējamie kvalitātes aspekti mūsdienu dizaina vērtējumam.
Tēlainība kā dominējošā kvalitāte
Formveide, kas akcentē materiālu un tehnoloģiju dotās iespējas
Dizains kā “rotaļa” radošas aktivitātes veicināšanai
Dizains un ergonomika
Materiāls kā vērtība
Dizaina līdzdalība sociālo jautājumu risināšanā u.c.

4. Vai mūsdienās vērojamas izvēles faktora principiālas izmaiņas?
Jau Pirmā vispasaules izstāde Londonā 1851. gadā parādīja, ka pastāv jūtama atšķirība starp plašas sabiedrības gaumi, ja to vērtējam no lietu izvēles viedokļa, un profesionāļu skatījumu uz attiecīgi modernajiem laikiem atbilstošiem formveides un vides organizācijas principiem. Labs XX gs. vidu piemērs – Vācija ar “labā dizaina” principiem (Dieter Rams un citi) un tā sauktais Geselkirhenes baroks (Gelsenkirchener Barock). Šāda situācija bija vērojama gan 1945.-1990. gadu Latvijā, gan mūsdienās. Vai tas ir tikai gaumes, audzināšanas, dažādi saprasta sociālā prestiža jautājums, vai arī šīs parādības saknes slēpjas dziļāk cilvēka būtībā, tas ir jautājums, uz kuru atbildes vēl meklējamas.
Lai kādas būtu šīs atbildes, tas nemazina SKOLAS lomu priekšmetiski telpiskās vides formveides principu turpmākajā attīstībā.